Šodien aplūkosim vai dzelzceļa vēstures lappusēs ir atrodams kas ļoti interesants. Un izrādās, ka ir.
Lūkojam, ko tad mums izdevās atrast.
Viens no pārsteigumiem ir atrodams Austrālijā – jo tur izrādās ir 500 km gara dzelzceļa līnija bez neviena pagrieziena, savukārt cits pārsteigums meklējams Amerikā – tur esot pasaules skaistākais dzelceļa posms no Sietlas līdz Losandželosai, dodot iespēju izbaudīt fantastiskus dabas kontrastus.
Bet ar šo interesanto faktu saraksts nebeidzas un vērā ņemami ir šādi fakti:
– saskaņā ar statistiku vilciens ir pat 45x drošāks transportlīdzeklis nekā automašīna;
– 40% no pasaules kravām tiek transportētas ar vilcienu un kravu apjoms patstāvīgi ar katru gadu pieaug;
– lielākie moderno vilcienu ražotāji ir General Electric un EMD;
– garākā vilciena stacija Anglijā sasniedz 600 m garumu;
– visgarākā nepārtrauktā dzelzceļa līnija ir Transsibīrijas maģistrāle – tās garums sasniedz 9300 km, izvijoties cauri diviem kontinentiem un 87 pilsētām, kā arī izbraucot pa visu maģistrāli ceļā tiek šķērsotas desmit laika zonas un galamērķis tiek sasniegts 26 dienu laikā;
– vilciens ir viens no ekoloģiskākajiem transportlīdzekļiem;
– smagākā vilciena svars ir 95 000 tonnas. Šī Austrālijas kravas vilciena garums sasniedza 7.3 km un tā svars ir mērojams ar 27 000 pieaugušu ziloņu svaru;
– Francijā ir aizliegts skūpstīties stacijā. Šī aizlieguma pamatā ir fakts, ka skūpstīšanās dēļ bieži aizkavējās vilcienu atiešana, un šis likums ir spēkā vairāk nekā 100 gadus;
– pirmais dzelzceļš Krievijā, kas savienoja Maskavu un Pēterburgu, pirmās trīs dienas pasažierus veda bez maksas. Iemesls pavisam vienkāršs – sākumā cilvēkiem bija bail braukt ar jauno transportlīdzekli;
– Ķīnā ir visgarākais ātrgaitas dzelzceļš, kas savieno Pekinu ar Guandžou pilsētu. Kopējais ātrgaitas dzelzceļa garums sasniedz 2 300 km un pieturu skaits ir 34;
– Dzelceļa darbinieki, kuru pienākums ir pārbaudīt vilciena riteņus, var lepoties ar lielisku muzikālo dzirdi – jo riteņu pārbaude notiek klausoties riteņa skaņā, kad tam iesit ar metāla priekšmetu;
Un izrādās, ka pasaulē ir arī mirušais dzelzceļš. Par mirušo dzelzceļu tiek dēvēts polārā dzelzceļa Igarka-Saleharda posms, kura celtniecībai PSRS valdība deva akceptu 1949.g. un pie kura celtniecības tika norīkoti politiski ieslodzītie. Celtniecībā tika nodarbināti 80 līdz 120 tūkstoši strādnieku. Ieplānotais šī posma garums bija 1263 km un tas atradās 200 km uz dienvidiem no polārā loka.
Dzelzceļa būvniecības laikā strādniekiem nācās saskarties gan ar klimatiska un ģeogrāfiska rakstura problēmām, gan arī ar mūžīgo sasalumu. Par cik maršrutam bija jāšķērso daudzas upes, tad drošākai tikšanai pāri upēm, šīs vietas tika papildus uzsaldētas – tika liets ūdens, palielinot ledus biezumu, kā arī iesaldējot baļķus un gulšņus. Šāda veida dzelzceļa pārbrauktuves bija ”unikāls” padomju inženieru izgudrojums. Gar dzelzceļu tika būvētas apmetnes, kurās tika izmitināti strādnieki un šīs apmetnes bija apsargātas. Šī ceļa būvniecība tika pārtraukta pēc Staļina nāves 1953.g. Uz to laiku jau bija uzbūvēti vairāk nekā 900 km dzelzceļa, tā prasīja arī daudzas jo daudzas cilvēku dzīvības – vairāk nekā 100 tūkstošus, un naudas izteiksmē izdevumi tika mērīti 42 miljardos rubļu.
Vēl joprojām ir iespēja redzēt šī dzelzceļa būves atliekas, kuras pamazām apsūno un ar dabas spēku palīdzību aiziet nebūtībā, un šis posms vēl aizvien tiek dēvēts par zudušo Igarkas-Salehardas dzelceļu Sibīrijā.
Par dzelzceļu vēl ir atrodamas kā leģendas, tā arī skaistākie dzelzceļa maršruti, tāpēc nākamo piektdien dosimies aplūkot gleznainākos un skaistākos dzelzceļa maršrutus.